Ģeodēziskā loka izveidošana ir viens no lielākajiem XIX gs. pirmās puses mēģinājumiem izpētīt un noteikt Zemes lielumu un formu. Tartu universitātes profesors astronoms Frīdrihs Georgs Vilhelms Struve izveidoja metodi, lai izmērītu zemes meridiāna — pusloka garumu, kas savieno zemes ziemeļu un dienvidu polu.
Viņš izstrādāja triangulācijas (trīsstūru) ķēdi, kuru veido 259 trīsstūri ar speciālām zīmēm nostiprinātām virsotnēm. Meridiāna loks gāja no Donavas gar Melno jūru līdz Fuglenesai Ziemeļu Ledus okeāna krastā. Loks šķērsoja tādas mūsdienu valstis kā Norvēģiju, Zviedriju, Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Baltkrieviju, Ukrainu un Moldovu.
XIX gs. tas bija visprecīzāk izmērītais un garākais meridiāna loks. Viņa mērījuma rezultātus vēl gadsimtu izmantoja, lai aprēķinātu un precizētu Zemes elipsoīdu — ne pilnīgi precīzas lodes forma — parametrus. Balstoties šajā F. G. V. Struves darbā, 1888. gadā Zemes meridiāna garumu aprēķināja ģeodēzists A. Bonsdorfs.
Šobrīd desmit Eiropas valstu aizsargā 34 atšķirīgi atzīmētos Struves ģeodēziskā loka punktus, trīs no tiem atrodas Lietuvas teritorijā — Meškoņu, Paliepuku un Gireišu ciemā. Struves ģeodēziskais loks ir viena no četrām pasaules nozīmes vērtībām Lietuvā — 2005. gadā tas tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Molētu rajonā uz Majoka kalna stāvēja tornis, Struves ģeodēziskā loka daļa, pēc kura tika mērīts jūras līmenis.
